Simtkārt apdziedātā Laura nes sevī noslēpumu, maigi piekļāvīgu noskaņu, klusu, kautrīgu iekšējo balsi. Viņa ņem pretī to dienu, kura nāk viņai pretī. Jo varbūt jau parit draudīgi mākoņi biedēs Lauras mīlas sapņu idilli…
(no Gunnara Treimaņa 2002.gadā izdotās grāmatas "Vārdu noslēpumi")
|
